Dalībnieka skatījums no CIRPASS-2 un ETP

Eiropas Digitālo produktu pases procesā norisinās politiska cīņa, kas tiek maskēta kā tehniska diskusija.

No vienas puses: piegādātāji, aparatūras integratori un labi finansētu konsorciju kopums, kas apgalvo, ka vienīgais nopietnais ceļš uz tekstila ilgtspēju ved caur RFID mikroshēmām un NFC antenām, kas iebūvētas katrā apģērbā. Sekojiet produktam. Sekojiet tam. Ziniet, kur tas nomirst.

No otras puses: neērtā aritmētika tam, ko mēs patiesībā piedāvājam.

Ļaujiet man būt tiešam.

E-atkritumu paradokss, kuru neviens nevēlas nosaukt

ES tekstila tirgus gadā pārvieto aptuveni 29 miljardus apģērbu. Ja mēs iekļausim vienu RFID birku uz katru preci — kā to šobrīd paredz vairāki DPP ieviešanas priekšlikumi — mēs apņemamies ražot, izplatīt un galu galā utilizēt 29 miljardus antenu, mikroshēmu un substrāta materiālu gadā. Kontinentā, kas vienlaikus regulē likumus pret mikroplastmasas piesārņojumu, ķīmisko tekstila apdari un iepakojuma atkritumiem.

Tas nav ilgtspējas risinājums. Tā ir jauna piesārņojuma plūsma ar zaļu marķējumu.

Un pirms kāds norāda uz bioloģiski noārdāmiem NFC substrātiem: jā, tie pastāv. Nē, tie nav ražojami šādā mērogā, par šādām izmaksām un šajā laika grafikā. Matemātika nebeidzas.

Tad ir kategoriju problēma, ko RFID lobijs ērti ignorē: apakšveļa, zeķes, zīdaiņu apģērbs. Kur tieši antena tiek novietota jaundzimušā kombinezonā? Kas savāc un pārstrādā 4 miljardus zeķu pāru, kad stājas spēkā RFID prasība? Tie nav izņēmuma gadījumi. Tie ir lielākie tirgus apjoma segmenti.

Aparatūras atbalstītāju klusēšana šajā jautājumā pati par sevi ir politisks paziņojums.

Kārtošanas arguments: derīgs, bet nepareizi pielietots

Es paredzu pretargumentu, jo esmu to dzirdējis darba grupu sesijās: "RFID ir būtisks automatizētai šķirošanai beigu savākšanas centros. Fibersort tipa sistēmām tas ir nepieciešams."

Šis ir tehniski visnopietnākais iebildums, un tam ir nepieciešama nopietna atbilde.

Automatizēta šķirošana šķiedru sastāva identifikācijai ir B2B infrastruktūras problēma. Tā pieder atkritumu apsaimniekošanas vērtību ķēdei, un to vajadzētu risināt ar B2B līmeņa rīkiem — tostarp NIR spektroskopiju, kas šajā konkrētajā pielietojumā attīstās ātrāk nekā RFID ieviešana. Aparatūras prasības iekļaušana DPP, lai risinātu loģistikas problēmu tālāk, ir regulatīvs ekvivalents prasībai katram iedzīvotājam uzstādīt svītrkodu uz sejas, lai palīdzētu lielveikaliem ar krājumu pārvaldību.

DPP ir deklarācijas instruments. Tā uzdevums ir sertificēt, kas nonāk produktā — sastāvs, process, piegādes ķēdes izcelsme — nevis izsekot apģērbu ar GPS līdz tas sadalās poligonā.

Kas patiesībā darbojas: QR kodi un ESPR uzraudzība

QR kods, kas saistīts ar pārbaudītu digitālo ierakstu, pilnībā atrisina patērētājiem paredzēto DPP prasību. To var ražot lielā apjomā. Tas iztur standarta mazgāšanas ciklus, ja tiek pareizi uzklāts (austas etiķetes, siltuma pārnese uz izturīgiem pamatnēm). Tas maksā tikai daļu no centa par apģērbu. To var atslēgt patērētājs, kurš saprātīgi nevēlas tikt izsekots — kas ir viņa tiesības saskaņā ar GDPR, un par ko RFID entuziasti nevēlas runāt.

Jo šeit ir privātuma dimensija, ko politiskā saruna pieklājīgi apiet: RFID signāli ir pasīvi, bet lasītāji nav. Pietiekami motivēts dalībnieks — mazumtirdzniecības uzraudzības sistēma, valdības kontrolpunkts, datu brokeris ar antenu infrastruktūru — var vaicāt RFID tagu bez apģērba īpašnieka ziņas vai piekrišanas. Apģērbu līmeņa ģeolokācijas tehnoloģija lielā mērogā komerciāli vēl nepastāv. Tās pamats pastāv. Mums jābūt uzmanīgiem ar to, ko mēs nosakām 29 miljardos vienību.

Taču privātums ir otršķirīgs salīdzinājumā ar strukturālo argumentu.

Strukturālais arguments ir šāds: ja politikas mērķis ir palielināt pārstrādāto saturu Eiropas tekstilā, instruments nav mikroshēma. Instruments ir mandāts.

Katra ES dalībvalsts, kas īsteno ESPR ar minimālām pārstrādāto šķiedru satura prasībām katrā produktu kategorijā, radīs tūlītēju tirgus signālu. Nozare atradīs šķiedras, procesus un sertifikācijas infrastruktūru — tostarp platformas, kas spēj veikt pārbaudāmu masu bilances uzskaiti gramu uz apģērbu līmenī — jo komerciālais stimuls būs nepārprotams. Izpilde kļūst par dokumentu verifikācijas un piegādes ķēdes audita jautājumu, nevis par dzīves cikla beigu izsekošanu.

Mums nav jāseko 29 miljardiem apģērbu līdz kapam, lai pierādītu, ka Eiropas tekstilizstrādājumi kļuva ilgtspējīgāki. Mums ražošanas brīdī jāapstiprina, ka izejvielas bija tādas, kādas apgalvo etiķete.

Tā ir cita — un atrisināma — problēma.

Kam ir izdevīgi sarežģītība?

Vēlos noslēgt ar jautājumu, kas parasti netiek uzdots pieklājīgās darba grupu situācijās.

Kad risinājums ir dārgs, atkarīgs no aparatūras, prasa speciālistu integratorus un rada atkārtotu nomaiņas un apkopes ciklu nozarē, kas ražo 29 miljardus vienību gadā — ir vērts jautāt, kam šī sarežģītība ir izdevīga. Ne tāpēc, ka atbalstītāji rīkotos ļaunprātīgi. Bet tāpēc, ka institucionālie stimuli ietekmē tehniskos ieteikumus, un DPP process ir piesaistījis ievērojamu komerciālu interesi no pusēm, kuru biznesa modelis balstās uz aparatūras iegulšanu katrā Eiropā pārdotajā apģērbā.

Vienkāršāki risinājumi — QR balstītas digitālās deklarācijas, ko pārbauda savietojamas platformas un īsteno ESPR satura prasības — nerada tādas pašas ieņēmumu iespējas. Tas nepadara tās mazāk efektīvas. Tas padara tās mazāk pievilcīgas noteiktām ieinteresētajām pusēm.

Eiropas Digitālā Produkta Pase var būt īsts rūpnieciskās transformācijas instruments. Vai arī tā var kļūt par iepirkuma iespēju, kas maskēta kā vides politika.

Tehniskās darba grupas joprojām raksta standartus. Politiskā cīņa jau ir sākusies.

Es zinu, kurā pusē esmu.

Stefano Cipriani ir Reeco® dibinātājs, CIRPASS-2 (EWG1, EWG3, EWG5) ekspertu biedrs un JRC reģistrēts ieinteresētais dalībnieks (Unit B5).